Protams, dvēsele var atrasties ārpus ķermeņa. Šo patiesību apstiprina ne tikai Vēdu raksti, bet arī zinātnes novērojumi par to, kas notiek brīdī pirms nāves, atmiņas par iepriekšējo dzīvi un citi pētījumi. No garīgā redzes viedokļa dvēseles saistība ar ķermeni nav izdevīga, jo ķermenis ierobežo dvēseli. Dvēsele ir Augstākā Gara (Dieva) dzirksts, un tai piemīt daudzas Dieva īpašības. Savā tīrajā stāvoklī dvēsele nesajūt ne izsalkumu, ne slāpes, tā nenoveco un nemirst. Pastāv trīs galvenās dvēseles īpašības — mūžība (sat), zināšanas (čit) un svētlaime (ananda).

Un katrs cilvēks tā vai citādi tiecas pēc šiem trim mērķiem, kas cieši saistīti ar šīm trim īpašībām;
1. cilvēks grib dzīvot mūžīgi, kaut vai netieši — savos bērnos, zinātnes atklājumos un radošā darbībā; 2. cilvēks pastāvīgi paplašina savas zināšanas un pieredzi — viņš mācās, lasa grāmatas, studē krustvārdu mīklas, apceļo citas zemes, kāpj kalnos; 3. cilvēks tiecas pēc laimes, jo tādēļ ir dzimis, un ciešanas uzņem kā kaut ko pretdabisku.

Tā ir kļūda, ka mēs cenšamies sasniegt šos mērķus ikdienišķās pieredzes ietvaros, šajā materiālajā ķermenī. Tomēr ķermenī dvēsele nevar palikt mūžīgi. Tā nespēj pilnībā īstenot savas vajadzības pēc zināšanām, jo ķermeni ierobežo jutekļu orgāni. Un nevar arī izjust pastāvīgu svētlaimi, jo materiālais ķermenis ir veidots citādi.

Tāpēc sabiedrībā vienmēr pastāvēja filozofija, reliģija un citādas garīgās prakses, kas tā vai citādi deva iespēju cilvēkiem izjust mūžību, zināšanas un svētlaimi, bet ne ārpasaulē, ne saistībā ar matēriju, bet ar garu — savā sirdī, savā apziņā, savā dvēselē.