Vēdu filozofija māca, ka dvēsele ir mūžīga. Tas nozīmē, ka dvēsele netiek radīta ieņemšanas brīdī, bet pastāvēja pirms tam un turpinās pastāvēt arī pēc nāves. Vārdu “reinkarnācija” tulko kā atkārtotu iemiesošanos. Bhagavad-gītā šis process ir aprakstīts šādi: kā iemiesotā dvēsele šajā ķermenī pāriet no bērnības uz jaunību un vecumu, tā nāves brīdī pāriet citā ķermenī.

Dvēseles pārceļošanās likums saucas karmas likums. Tas ir cēloņu un seku likums, un visam, kas ar mums notiek tagad, ir cēlonis pagātnē. Katra mūsu darbība ir kā sēkla, kuras augļus mēs plūcam pēc kāda laika. Dažus augļus mēs plūcam jau šajā dzīvē. Piemēram, kad mēs nodarbojamies ar sportu, mēs kļūstam stiprāki, bet, ja lietojam alkoholu, radām cēloni, kurš izraisa slimības. Kaut kādi augļi būs jābauda nākošajā dzīvē, ar to var izskaidrot iedzimtas slimības vai nāvi agrā vecumā. Vēdu raksti apgalvo, ka piedzimšanas vieta, valsts un ģimene, noteikts ķermenis, prāta īpatnības, ciešanas un prieki, ko baudām, nav nejaušība, bet gan pagātnes iemiesojumu sekas.