Pēc mūsu ieskatiem ir šīs problēmas ir sabiedrības nepareizās attieksmes rezultāts. Kaut kādā brīdī sabiedrība sāka ignorēt Dievu un centrālo vietu ieņēma cilvēks ar tā vēlmēm un iegribām. Šādas filozofijas pamatā ir uzskats, ka cilvēks dzīvo tikai vienu reizi. Ja cilvēks netic dvēseles nemirstībai, tad tā dzīvesveids ved uz degradāciju. Šādus uzskatus īsumā izsaka marķīze de Pompadūra: “pēc mums kaut vai ūdens plūdi”. Un mēs visi pašreiz grimstam šajos plūdos. Cilvēkiem iedveš, ka viņi ir mirstīgi, ka nāve ir neizbēgama un dzīvojam tikai vienreiz. Ar šādiem priekšstatiem cilvēks sēj sev apkārt nāvi. Noliedzot Dievu vai piešķirot Tam otro vietu radīšanas procesā, mūsdienu civilizācijas pamatlicēji noliedz pašu jēdzienu “cilvēks”.

Bet Dievs jeb Absolūtā Patiesība ir mūsu esamības pozitīvais pamats, ja Viņa nav mūsu dzīvē, tad mūsu attieksme pret pasauli, cilvēkiem un sevi būs destruktīva. Šādas graujošas attieksmes sekas ir narkomānija, ekoloģiskās krīzes un terorisms.